|
Pasākumi
|
|
||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
prev |
1 no | next |
| Datums: | 17.11.2008 | Ieeja no: | 17:00 |
| Sākums: | 18:00 | ||
| Beigas: | 20:00 |
Gustava Mālera Astotā simfonija (1906) ir viena no grandiozajām virsotnēm klasiskās mūzikas vēsturē, kā arī vispār skaņumākslas kopumā, ko vien jelkad spējis radīt cilvēks. Latvijā tas ir reti atskaņots opuss – ticams ir pieņēmums, ka Paula Megi lasījums 1993. gada jūnijā Dzintaru koncertzālē bija Latvijas pirmatskaņojums. 2005. gada jūnijā slēgtās telpās – Latvijas Nacionālajā operā – savu versiju piedāvāja Andris Nelsons.
Astotās simfonijas šarms, noslēpums, grūtība un lieliskums slēpjas, pirmkārt, jau atskaņotāju skaitā: nepieciešams ļoti liels mūziķu pulks – astoņi solisti, apjomīgs jaukts koris, bērnu koris un sevišķi plašs simfoniskais orķestris. Simfonijas pirmiestudēšanas laikā 1910. gada rudenī producents Emīls Gūtmanis mārketinga nolūkos deva skaņdarbam pavārdu „Tūkstošu simfonija”. Pavārds iegājās apritē un kļuva par simfonijas vizītkarti. Mālera Astotās simfonijas pirmatskaņojums 1910. gada septembrī bija tās radītāja diriģenta karjeras triumfs. Tā izrādījās pēdējā reize, kad Mālers diriģēja Eiropā, un arī pēdējā reize, kad viņš pirmatskaņoja pats savu simfoniju (Devītās simfonijas atskaņojums gadu pēc Mālera nāves bija Bruno Valtera rokās).
Pabeidzis savu lieldarbu, Gustavs Mālers vēstulē draugam Rihardam Špehtam izteicies, ka radījis „līksmu dāvanu tautai. Visas manas iepriekšējās simfonijas bija tikai prelūdijas šai. Citi mani opusi ir traģiski un subjektīvi, savukārt šis ir milzīgs, neaptverams prieka sniedzējs”. Un citā rakstugalā: „Tās nav cilvēku balsis, tās ir rotējošas planētas un saules” (Villemam Mengelbergam 1906. gada augustā).
Simfonija sastāv no divām izvērstām daļām. Pirmajā daļā komponists izmantojis katoļu baznīcas himnu „Veni creator spiritus” („Nāc, Radītājs Gars”), par kuras autoru tiek uzskatīts ievērojamais 9. gadsimta vācu teologs Rabans Maurs. Otrajā daļā Mālers pievērsies Johana Volfganga Gētes „Fausta” otrās daļas (1832) noslēgumam. Abi šie teksti radīti ar tūkstoš gadu atstatumu, taču saturiskā ziņā, kā arī garīgā plānā saistīti.
Viens no interpretācijām vēsta, ka Mālera Astotās simfonijas finālu ar slaveno teikumu par mūžīgi sievišķo var uztvert kā Mālera himnu vīrieša un sievietes attiecību erotiskajam aspektam. Cits tulkojums vērsīs mūsu domas uz antroposofiskām pārdomām – Gēte, kā zināms, bija viens no visu laiku viedākajiem vīriem, kuram pasaules uzbūve un civilizācijas virzība bija labi saprotama. Tātad viens no pieļāvumiem – simfonijā satiekas Radītājs Gars un Radītājs Eross.
Bēthovens Devītajā simfonijā ar Šillera dzeju aicina cilvēci vienoties vēl nebijušā brālībā. Mālers iet krietnu soli tālāk, vienā balsī ar Gēti sakot „Iznīcīgais / tik līdzībās plūst; / Nepilnīgais / Šeit pilnīgs kļūst; / Netveram-dievišķais / Dzīvs šeit un zeļ; / Mūžīgi sievišķais / Augšup mūs ceļ.”
2008. gada 17. novembrī „Arēnā Rīga” Gustava Mālera Astoto simfoniju diriģēs Imants Resnis. Spēlēs Liepājas simfoniskais orķestris un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. Dziedās seši kori: Latvijas radio koris, Valsts akadēmiskais koris „Latvija”, Latvijas Nacionālās operas koris, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas koris, Rīgas kamerkoris „Ave Sol” un Rīgas Doma zēnu koris. Solistu vienība būs starptautiska: dāmas - Latvijā labi pazīstamais soprāns Ingrida Kaizerfelde, zviedru soprāns Anna Marija Baklunda, pasaulslavenais poļu kontralts Jadviga Rapē, kā arī Latvijas Nacionālās operas solistes Kristīne Gailīte un Andžella Goba; kungi – amerikāņu tenors Džefrijs Frānsiss, Vīnes tautas operas baritons Sebastians Holeceks un angļu basbaritons Saimons Beilijs. Iestudējuma koncertmeistars būs Grācas opernama solistu repetitors, teicamais cilvēka balss pazinējs Māris Skuja. Daudzgalvaino kori atskaņojumam sagatavos Rīgas Doma zēnu kora mākslinieciskais vadītājs Mārtiņš Klišāns.
Koncerta organizators „Latvijas Koncerti”.
Astotās simfonijas šarms, noslēpums, grūtība un lieliskums slēpjas, pirmkārt, jau atskaņotāju skaitā: nepieciešams ļoti liels mūziķu pulks – astoņi solisti, apjomīgs jaukts koris, bērnu koris un sevišķi plašs simfoniskais orķestris. Simfonijas pirmiestudēšanas laikā 1910. gada rudenī producents Emīls Gūtmanis mārketinga nolūkos deva skaņdarbam pavārdu „Tūkstošu simfonija”. Pavārds iegājās apritē un kļuva par simfonijas vizītkarti. Mālera Astotās simfonijas pirmatskaņojums 1910. gada septembrī bija tās radītāja diriģenta karjeras triumfs. Tā izrādījās pēdējā reize, kad Mālers diriģēja Eiropā, un arī pēdējā reize, kad viņš pirmatskaņoja pats savu simfoniju (Devītās simfonijas atskaņojums gadu pēc Mālera nāves bija Bruno Valtera rokās).
Pabeidzis savu lieldarbu, Gustavs Mālers vēstulē draugam Rihardam Špehtam izteicies, ka radījis „līksmu dāvanu tautai. Visas manas iepriekšējās simfonijas bija tikai prelūdijas šai. Citi mani opusi ir traģiski un subjektīvi, savukārt šis ir milzīgs, neaptverams prieka sniedzējs”. Un citā rakstugalā: „Tās nav cilvēku balsis, tās ir rotējošas planētas un saules” (Villemam Mengelbergam 1906. gada augustā).
Simfonija sastāv no divām izvērstām daļām. Pirmajā daļā komponists izmantojis katoļu baznīcas himnu „Veni creator spiritus” („Nāc, Radītājs Gars”), par kuras autoru tiek uzskatīts ievērojamais 9. gadsimta vācu teologs Rabans Maurs. Otrajā daļā Mālers pievērsies Johana Volfganga Gētes „Fausta” otrās daļas (1832) noslēgumam. Abi šie teksti radīti ar tūkstoš gadu atstatumu, taču saturiskā ziņā, kā arī garīgā plānā saistīti.
Viens no interpretācijām vēsta, ka Mālera Astotās simfonijas finālu ar slaveno teikumu par mūžīgi sievišķo var uztvert kā Mālera himnu vīrieša un sievietes attiecību erotiskajam aspektam. Cits tulkojums vērsīs mūsu domas uz antroposofiskām pārdomām – Gēte, kā zināms, bija viens no visu laiku viedākajiem vīriem, kuram pasaules uzbūve un civilizācijas virzība bija labi saprotama. Tātad viens no pieļāvumiem – simfonijā satiekas Radītājs Gars un Radītājs Eross.
Bēthovens Devītajā simfonijā ar Šillera dzeju aicina cilvēci vienoties vēl nebijušā brālībā. Mālers iet krietnu soli tālāk, vienā balsī ar Gēti sakot „Iznīcīgais / tik līdzībās plūst; / Nepilnīgais / Šeit pilnīgs kļūst; / Netveram-dievišķais / Dzīvs šeit un zeļ; / Mūžīgi sievišķais / Augšup mūs ceļ.”
2008. gada 17. novembrī „Arēnā Rīga” Gustava Mālera Astoto simfoniju diriģēs Imants Resnis. Spēlēs Liepājas simfoniskais orķestris un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. Dziedās seši kori: Latvijas radio koris, Valsts akadēmiskais koris „Latvija”, Latvijas Nacionālās operas koris, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas koris, Rīgas kamerkoris „Ave Sol” un Rīgas Doma zēnu koris. Solistu vienība būs starptautiska: dāmas - Latvijā labi pazīstamais soprāns Ingrida Kaizerfelde, zviedru soprāns Anna Marija Baklunda, pasaulslavenais poļu kontralts Jadviga Rapē, kā arī Latvijas Nacionālās operas solistes Kristīne Gailīte un Andžella Goba; kungi – amerikāņu tenors Džefrijs Frānsiss, Vīnes tautas operas baritons Sebastians Holeceks un angļu basbaritons Saimons Beilijs. Iestudējuma koncertmeistars būs Grācas opernama solistu repetitors, teicamais cilvēka balss pazinējs Māris Skuja. Daudzgalvaino kori atskaņojumam sagatavos Rīgas Doma zēnu kora mākslinieciskais vadītājs Mārtiņš Klišāns.
Koncerta organizators „Latvijas Koncerti”.
up | ||
prev |
next |
|
